Rīgas Apkaimju alianse apvieno 39 Rīgas apkaimju iedzīvotāju biedrības

“Vasaras impulss –  Jauniešu ilgtermiņa iesaiste Rīgas apkaimju dzīvē” Klubs “Māja” – jaunatne vienotai Eiropai īsteno brīvā laika aktivitāšu projektu “Vasaras impulss – Jauniešu ilgtermiņa iesaiste Rīgas apkaimju dzīvē”, kas tiek īstenots ar Rīgas valstspilsētas pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta departamenta finansējumu. Šis projekts izauga no vajadzības ne tikai radīt jauniešiem jēgpilnas nodarbes vasarā, bet arī uzsākt dziļāku un nozīmīgāku dialogu starp jauniešiem un Rīgas apkaimju biedrībām. Mums kā organizācijai bija svarīgi redzēt, kā jaunieši spēj saskatīt savu vietu pilsētas mikrolīmenī – tur, kur viņi dzīvo, mācās, satiekas ar draugiem. Apkaimju biedrību loma Rīgā pēdējos gados kļuvusi aizvien būtiskāka, jo pašvaldība tās izmanto kā tiltu starp iedzīvotājiem un lēmumu pieņēmējiem. Tieši caur šīm biedrībām tiek apzinātas vietējās vajadzības, rosinātas iniciatīvas un stiprināta piederības sajūta. Tomēr arvien redzam, ka jauniešu iesaiste apkaimju biedrību darbībā ir fragmentāra, epizodiska, un šī plaisa starp jauniešiem un biedrībām nereti traucē veidot noturīgas, uz nākotni vērstas kopienas. Projekta mērķis bija ne tikai šo plaisu pamanīt, bet arī meklēt risinājumus, kā jauniešu balss var kļūt skaidrāka un sadzirdētāka. Pirmais solis bija tikšanās ar apkaimju biedrībām, situācijas analīze un potenciālo attīstības virzienu meklēšana. Kopumā apkaimes ir gatavas iesaistīties, bet kā ierobežojums kalpo ierobežotais kapacitātes resurss vairumā apkaimju, kas nerada telpu darbam ar jauniešiem. Daudzas biedrības balstās uz brīvprātīgo darbu, un tas nozīmē, ka enerģija un laiks bieži vien tiek ieguldīts neatliekamos uzdevumos – infrastruktūras jautājumos, teritorijas uzturēšanā vai pašvaldības iniciatīvu koordinēšanā. Līdz ar to jauniešu iesaiste nereti paliek otrajā plānā, kaut arī tiek atzīta par svarīgu nākotnes perspektīvu. Tomēr sarunās ar biedrībām kļuva skaidrs, ka ir interese veidot sadarbību ar jauniešiem, ja vien tiek radīts atbalsta mehānisms un sniegta praktiska palīdzība, kas ļautu to īstenot ilgtermiņā.  Lai saprastu jauniešu skatījumu, bija izziņas ekspedīcijas uz trim apkaimēm – Centru, Avotiem un Grīziņkalnu. Visās trīs apkaimēs jaunieši vērtēja gan jaunattīstītās vietas, gan to potenciālos riskus, veidojot sava veida karti no jauniešu vajadzību perspektīvas. Secinājums bija skaidrs – lai arī infrastruktūra un vizuālais tēls tiek uzlabots, apkaimēs pietrūkst skaidri definētu jauniešu punktu, kas ne tikai fiziski, bet arī simboliski iezīmētu viņu piederību šai vietai. Svarīgs projekta posms bija arī sociālo mediju analīze. Jaunieši centās saprast, cik lielā mērā apkaimju iespējas tiek atspoguļotas digitālajā telpā un kāda ir apkaimju biedrību aktivitāte šajā ziņā. Tika secināts, ka liela daļa informācijas par apkaimēm tiešām ir atrodama sociālajos tīklos, tomēr tā bieži vien ir fragmentēta, nepilnīga vai adresēta jau esošajai kopienai. Tie, kas līdz šim nav interesējušies par apkaimes aktivitātēm, šādu informāciju ikdienā nemaz nepamana. Jaunieši uzsvēra, ka informācijas pieejamība pilsētvidē – afišas, stendi, informatīvie punkti – būtu veids, kā uzrunāt plašāku sabiedrību un veicināt “izkāpšanu no burbuļa”. Ar to viņi domāja situāciju, kad informācija nepastāv tikai digitālajā telpā, bet kļūst par ikdienas pilsētvides elementu, kas aicina līdzdarboties arī tos jauniešus, kas nav pieraduši sekot sociālo mediju kanāliem. Pozitīvais, ko jaunieši akcentēja apkaimju izvērtējumos, bija jauniešiem draudzīgās, neformālās tikšanās vietas – parki, kafejnīcas, sporta laukumi. Tāpat tika atzīmēts, ka vizuāli apkaimes kļūst pievilcīgākas, tiek veikti uzlabojumi pilsētvidē, un tas rada sajūtu, ka apkaimes mainās uz labo pusi. Tomēr līdzās šiem uzlabojumiem atklājās arī izaicinājumi – trūkst platformas, kur jaunietis var uzzināt par apkaimes aktīvajiem iedzīvotājiem vai biedrību. Tā rezultātā apkaimes biedrības jauniešiem bieži vien šķiet svešas, kaut arī tās pēc būtības pārstāv visus apkaimes iedzīvotājus.  “Jaunieši apkaimes biedrībā: misija neiespējama?” kļuva par centrālo norisi, kur jaunieši, apkaimju pārstāvji un eksperti satikās, lai runātu atklāti par izaicinājumiem un iespējām. Diskusijā izkristalizējās vairākas svarīgas atziņas. Māris Jansons, biedrības “Kundziņsala” vadītājs un Rīgas Apkaimju alianses valdes priekšsēdētājs, uzsvēra, ka jauniešiem jādod iespēja pašiem darīt un noteikt savas prioritātes, un ka viņu spēja pieņemt lēmumus ir jārespektē. Inese Puriņa, Latvijas Pilsoniskā alianses eksperte pilsoniskās sabiedrības attīstības jautājumos, uzsvēra apkaimju biedrību būtisko nozīmi – tās saliedē iedzīvotājus un pārvērš dzīvojamo platību par kopienu, radot vidi, kur cilvēki jūtas piederīgi. Savukārt jauniešu pārstāvis Kristers Bratjaga no Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijas norādīja, ka apkaimju biedrības jauniešiem šobrīd lielā mērā ir svešas. Viņš aktualizēja jautājumu par to, kā biedrības var kļūt atvērtākas jauniešiem, kā tās var spert pirmo soli pretī jauniešu pasaulei. Diskusijā tika atgādināts, ka biedrības kā pilsoniskās aktivitātes forma Latvijā ir salīdzinoši jauna, un to attīstība lielā mērā ir atkarīga no cilvēciskā faktora – no tā, kādas attiecības un atmosfēra tiek veidota konkrētā apkaimē. Jaunieši paši uzsvēra, ka stereotipi par “pieaugušo pasauli” ir jālauž un ka sadarbība sākas ar dialogu. Pašvaldības skatījumā apkaimju biedrības ir instruments, kā uzzināt iedzīvotāju viedokli, bet šim instrumentam ir jābūt redzamam, atpazīstamam un spējīgam iesaistīt arī jauniešus. Šī diskusija izgaismoja pretrunu – biedrības pēc būtības vēlas pārstāvēt visus, bet realitātē jaunieši tajās jūtas mazāk pārstāvēti. Jauniešu skatījumā ideālā apkaimes biedrība ir tāda, kurā viņi tiek vērtēti kā līdzvērtīgi spēlētāji, kur viņu idejas tiek uzklausītas un īstenotas. Svarīgi ir tas, ka jaunietis nepaliek viens, bet biedrība spēj piesaistīt plašāku jauniešu loku vai piedāvāt atbalsta personu – kādu neformālu līderi, kas palīdz integrēties. Jauniešiem ir svarīgi ne tikai piedalīties aktivitātēs, bet arī justies sadzirdētiem, zināt, ka viņu ieguldījums var mainīt apkaimes dzīvi. Tas nozīmē, ka apkaimju biedrībām jāpārskata savs darbības modelis, lai tajā būtu vieta jauniešu iniciatīvām un eksperimentiem. Projekta laikā tika izmantotas ideju ģenerēšanas metodes, lai jaunieši paši izstrādātu priekšlikumus, kas būtu nepieciešami apkaimēs. Tika minēta vajadzība pēc daudzveidīgākām brīvā laika iespējām, īpaši tādām, kas saistītas ar radošām un sabiedriskām aktivitātēm. Tāpat tika uzsvērts, ka informācijai par apkaimes biedrībām un to aktivitātēm jābūt viegli pieejamai un redzamai. Ierosinājums bija izveidot fiziskus punktus apkaimēs – piemēram, info stendus parkos vai bibliotēkās –, kur jaunieši var uzzināt par biedrības pasākumiem un iespējām iesaistīties. Šādi risinājumi palīdzētu pārvarēt plaisu starp digitālo un reālo vidi un veicinātu nejaušu iesaisti. Jaunieši arī uzsvēra, ka svarīga ir iespēja kopīgi ar biedrībām rīkot pasākumus – festivālus, darbnīcas, talkas –, kur jaunieši būtu līdzautori, nevis tikai pasīvi dalībnieki. Analizējot šo pieredzi, redzams, ka jauniešu un apkaimju biedrību sadarbību Rīgā šobrīd kavē vairāki faktori. Pirmkārt, informācijas asimetrija – biedrības zina, ka jaunieši ir svarīgi, bet jaunieši bieži vien pat nezina, ka biedrība viņu apkaimē eksistē. Otrkārt, uztveres plaisa – jauniešiem biedrības šķiet pieaugušo pasaule ar saviem noteikumiem un ierobežojumiem, bet biedrībām jaunieši reizēm asociējas ar nenoteiktību un nestabilitāti. Treškārt, atbalsta trūkums – neformālās atbalsta personas vai jauniešu līderu trūkums apgrūtina jauno dalībnieku integrāciju. Šie faktori veido barjeru, kas liedz abām pusēm pilnvērtīgi sadarboties. Lai šo barjeru pārvarētu, nepieciešama stratēģiska pieeja. Pirmkārt, apkaimju biedrībām jāpalielina sava redzamība un pieejamība. Tas nozīmē ne tikai aktīvāku komunikāciju sociālajos tīklos, bet arī fizisku klātbūtni, piemēram, pilsētvidē vai pasākumos, kur pulcējas jaunieši. Otrkārt, jāveicina kopīgas aktivitātes, kur jaunieši un biedrību pārstāvji darbojas kopā, kopīgi projekti rada savstarpēju uzticēšanos un nojauc robežas. Treškārt, pašvaldībai jāstiprina biedrību un jauniešu sadarbības kapacitāte, piedāvājot finansējumu, apmācības un konsultācijas, kā praktiski veidot jauniešu iesaistes mehānismus. Šīs darbības varētu radīt vidi, kurā jauniešu balss Rīgā kļūst par neatņemamu apkaimju sastāvdaļu.